Žultspūšļa polipi ir bieži sastopami – dažādos pētījumos to prevalence (sastopamība) ir robežās no 5% līdz 15% (Wooil et al., Mellnick et al., Kamaya et al.). Latvijas kontekstā tas nozīmē, ka aptuveni starp 75 000 un 225 000 cilvēku varētu būt žultspūšļa polipi. Šāda izplatība ir vērā ņemama, tāpēc svarīgi ievērot aktuālās vadlīnijas, lai pacienti saņemtu savlaicīgu un pamatotu aprūpi, vienlaikus nepārslogojot medicīnas darbiniekus.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka šī informācija ir paredzēta tikai izglītojošiem nolūkiem. Tā nav medicīniska konsultācija un neaizstāj speciālista konsultāciju. Vienmēr konsultējieties ar sertificētu medicīnas profesionāli, lai saņemtu konsultāciju, individuālu situācijas izvērtējumu un atbilstošu ārstēšanas plānu.
Ja seko iepriekšējām vadlīnijām, kas tika izdotas 2017.gadā (https://europepmc.org/article/pmc/pmc5544788), tika rekomendēts kontrolēt visus polipus noteiktā laika intervālā.
2022.gadā tika izdotas jaunas vadlīnijas, kuras ievērojot var mazinātu ārstu noslodzi un uzlabot pakalpojumu pieejamību pacientiem, kuriem tas ir nepieciešams, tāpēc aplūkosim jaunākās vadlīnijas no 2022.gada (vadlīnijas pieejamas šeit https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC9038818/), kuras izstrādāja lielākās un nozīmīgākās organizācijas Eiropā un pasaulē, t.i., Eiropas vēdera dobuma orgānu radiologu asociācija (European Society of Gastrointestinal and Abdominal Radiology (ESGAR)), Eiropas endoskopiskās ķirurģijas asociācija (European Association for Endoscopic Surgery and other Interventional Techniques (EAES)), starptautiskā gremošanas orgānu operāciju federācija (International Society of Digestive Surgery - European Federation (EFISDS)) un Eiropas gremošanas orgānu endoskopijas biedrība (European Society of Gastrointestinal Endoscopy (ESGE)).
Īsumā par žultspūšļa polipiem
Žultspūšļa polipi ir nelieli izvirzījumi, kas rodas žultspūšļa sieniņā un stiepjas tā lūmenā. Lielākā daļa polipu ir labdabīgi un nerada nekādus simptomus, tomēr retos gadījumos tie var būt saistīti ar ļaundabīgām pārmaiņām. Šī iemesla dēļ, lai agrīni atklātu iespējamās izmaiņas, ir svarīgi veikt precīzu diagnostiku un atbilstošu novērošanu.
Diagnostikas pamatmetodes
Par galveno un pirmās izvēles izmeklējumu žultspūšļa polipu noteikšanai un kontrolei joprojām tiek uzskatīta vēdera dobuma ultrasonogrāfija (USG). Tā ir droša, ātra un plaši pieejama metode, kas lielākajai daļai pacientu ļauj pietiekami precīzi novērtēt gan žultspūsli, gan apkārtējās struktūras. Papildus USG var izmantot kontrastētu ultrasonogrāfiju vai endoskopisku ultrasonogrāfiju, lai detalizētāk analizētu sarežģītus gadījumus, tomēr šīs metodes nav vajadzīgas rutīnas izmeklējumiem.
Atsevišķos gadījumos, kad USG rezultāti nav viennozīmīgi, ir ierobežota redzamība vai pastāv šaubas par polipa raksturu, var apsvērt arī datortomogrāfiju (DT) vai magnētiskās rezonanses (MR) izmeklējumu. Datortomogrāfijas izmeklējums var būt noderīgs, ja jāizvērtē polipa saistība ar apkārtējiem audiem. Magnētiskās rezonanses izmeklējums, savukārt, nodrošina labāku mīksto audu izšķirtspēju un var būt īpaši noderīgs, ja aizdomas ir par aknu vai žults ceļu iesaisti. Lai gan CT un MR izmeklējumi sniedz papildu informāciju, ikdienas praksē tie parasti nav nepieciešami katram pacientam ar maziem vai neskaidriem polipiem. Galvenā izvēles izmeklējumu žultspūšļa polipu noteikšanai un kontrolei joprojām tiek uzskatīta vēdera dobuma ultrasonogrāfija (USG).
Vadlīnijas žultspūšļa polipu vadībai
Vadlīnijas balstītas uz jaunākajām rekomendācijām, kas pieejamas šeit https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC9038818/ .
Riska faktori ietver:
- vecums virs 60 gadiem,
- anamnēzē ir primārs sklerotizējošs holangīts,
- Āzijas etniskā piederība,
- Sessīls polips (polips, kas ir saaudzis ar žultspūšļa sieniņu, ar platu pamatni).
Polipi ≤5 mm bez riska faktoriem – Nav nepieciešama turpmāka novērošana.
Polipi 6–9 mm bez riska faktoriem vai polipi ≤5 mm ar riska faktoriem – Ieteicama ultrasonogrāfiska novērošana pēc 6 mēnešiem, 1 gada un 2 gadiem. Ja polips nemainās izmēros, novērošanu var pārtraukt pēc 2 gadiem.
Polipi ≥10 mm – Ieteicama holecistektomija (žultspūšļa izņemšana) pacientiem ar polipiem, kuru izmērs ir 10 mm vai lielāks, ja pacients ir piemērots operācijai un tai piekrīt. Lēmumu var apspriest multidisciplinārā komandā, lai novērtētu individuālo ļaundabīguma risku.
Simptomātiski polipi: Ja polipi izraisa simptomus, kas potenciāli saistīti ar žultspūsli, un nav citu simptomu cēloņu, tiek ieteikta holecistektomija. Pacients jāinformē par operācijas priekšrocībām un iespējamo simptomu saglabāšanās risku pēc tās.
Polipi 6–9 mm ar riska faktoriem – Ja polips ir 6–9 mm un ir viens vai vairāki riska faktori, ieteicama holecistektomija. Riska faktori – vecums virs 60 gadiem, primārā sklerozējošā holangīta (PSH) anamnēze, āzijas etniskā piederība, sesils polips (ieskaitot fokālu žultspūšļa sienas sabiezējumu >4 mm).
Polipu izmaiņas novērošanas laikā
- Polipa izmērs pieaug līdz ≥10 mm
Atkārtotu izmeklējumu laikā konstatējot, ka polips sasniedz 10 mm vai vairāk, rekomendē holecistektomiju.
- Polipa palielināšanās par ≥2 mm 2 gadu laikā
Turpmākais lēmums balstāms gan uz polipa absolūto izmēru, gan pacienta riska faktoriem, un jāapsver multidisciplinārā komandā.
- Polipa izzušana
Ja polips vairs nav redzams izmeklējumos, regulāru novērošanu var pārtraukt.
Kopsavilkums
Žultspūšļa polipu diagnostika un ārstēšana balstās uz polipa izmēru, simptomiem un pacienta riska faktoriem. Par galveno un pirmās izvēles izmeklējumu žultspūšļa polipu noteikšanai un kontrolei joprojām tiek uzskatīta vēdera dobuma ultrasonogrāfija (USG). Savlaicīga diagnostika un atbilstoša novērošanas stratēģija palīdz laikus atklāt iespējamu ļaundabīgu pārmaiņu risku un nepieļaut gan pārmērīgu, gan nepietiekamu diagnostiku un ārstēšanu.
Dr. Med. Nauris Zdanovskis
Radiologs un invazīvais radiologs ar vairāk nekā 10 gadu pieredzi klīniskās un onkoloģiskās attēldiagnostikas jomā.
